. •

365 dienas pavadītas ar vienu vienīgu domu, ceļā uz mērķi nesperot tik pat kā nevienu lieku vai nejaušu soli. Novēlu pati sev, lai 2026. gads nes cerētos augļus un pietiek spēka radikāli jaunajam dzīves posmam, kas sekos. Lai visiem skaidra "lielā bilde" un mīlestība vienmēr turpinās!

Nezinu konkrēto situāciju, bet esmu saskārusies ar cilvēkiem, kuri uz "kā tev iet?" atbild ar "labi"/"normāli" un viss. Tā kā pati, kad ir kas stāstāms, parasti aktīvi atrodu veidu, kā to pastāstīt, pieņemu, ka cilvēks, kurš nestāsta, nejūtas ērti par sevi runāt, un meklēju citas tēmas.

Tas nav tikai Latvijā un gan jau kļūs vēl trakāk. Nedomāju arī, ka cilvēki šajā virzienā radikalizējas aiz spontāna ļaunuma – ja vide strauji mainās un kļūst sveša, "labākā aizsardzība ir uzbrukums" reakcija ir diezgan dabiska, un šķiet savādi, ka imigrācijas politikas veidotāji ar to nerēķinās.

Šī bija dīvainākā vasara manā dzīvē. Nenopeldējos ne reizi, ar velo nebraucu, ārpus Rīgas pēdējo reizi biju jūnijā, 90% laika esmu pavadījusi dzīvoklī. Tā gadās un reizēm tas ir vajadzīgs, bet nākamo vasaru būtu jauki pieredzēt.

Šī ir tāda vasara, kurā elpu aizturējusi gaidu. Un neko citu nedaru.

Vecmāmiņa nomira.

Sapratu, no kurienes nāk mana dzimšanas dienu smeldze. Pie vainas nav laika iztecēšana, jo tas tek nemitīgi, ne tikai dažas reizes gadā. Vaina ir tajā, ka es nekad nespēšu būt tik laba, cik labai man vajadzētu būt, lai kaut kā atsvērtu visu to mīlestību, kas dzīves laikā vērsta manā virzienā.

Nevaru sagaidīt, kad vēlēšanas beigsies un atkal varēs atgriezties laimīgajā neziņā par intelekta, morālās stājas utt. līmeni sabiedrībā. Es kaut kā varu sadzīvot ar to, ka šie fakti eksistē, bet skatīties uz tiem man vairs nav spēka.

Tiešām nesaprotu, kā es izdzīvoju tajos mēnešos, kad desmitos vakarā nav gaišas debesis. Galu galā tikai desmitos vakarā zem gaišām debesīm dzīve pa īstam šķiet dzīvošanas vērta jeb – iespēju un brīnumu pilna.

Otra lieta ir bioloģiskas atšķirības, kas liek sievietēm kopumā apzinātāk uztvert savu ķermeni, kamēr daudzi vīrieši par to īpaši nedomā, līdz tiek sasniegts vecums, kurā ir grūti mainīt ieradumus, un vajadzība arī nešķiet uzreiz tik spiedīga (kā sievietēm pie straujām hormonālām izmaiņām).

Pēc novērojumiem tuvo cilvēku lokā vīrieši nesalīdzināmi vairāk kā sievietes lieto alkoholu u.c. vielas, un dzīve bez tām viņiem nešķiet dzīvošanas vērta. Savā ziņā tas ir saprotams, jo neko nelietojošam vīrietim ir ļoti grūti atrast "baru", kam piederēt.

Izskatās, ka pavasaris beidzot ir sasniedzis arī manu alu.

Man pietiek, ja no valsts varas nedzirdu, ka ar krieviem vajag sadarboties, Zelenskis ir tirāns u.tml. Ir objektīvas robežas tam, ko tik maza valsts blakus agresoram vispār var iesākt, un par to, kā ar to sadzīvot, ir atbildīgs katrs pats – stāties ZS, izremontēt pagrabu, pārcelt kapitālu citur..

Bet vispār es novērtēju, ka vēstures kārtējo dinamisko periodu piedzīvoju
laikā, kad ir izgudrots internets un soctīkli. Būtu traki, ja pēc darba vajadzētu skriet uz avīžu redakcijām un visādiem lokāliem, lai pēc iespējas ātrāk un tomēr ar vairāku dienu nokavēšanos uzzinātu, kurp virzās pasaule.

Vienotās Ukrainas himnas atskaņošanas laikā pilnīgi negaidīti sāku raudāt. Pēdējo reizi darīju to aptuveni pirms gada pēc drauga pašnāvības mēģinājuma, pirms tam pauze bija vēl lielāka. Domāju, ka esmu sakārtojusi attiecības ar jauno, šausmīgo pasauli, bet laikam tas iet dziļāk, kā šķita.

Šī iemesla dēļ ar nepacietību gaidu Nila un Jurģa piektdienas sarunu (trenēju stoicismu) – gribu redzēt trīskāršo salto Nila izpildījumā.

Veikalā roka stiepjas pēc dienišķās riekstu devas, skatos "ražots ASV". Nebūs.

Vispār diezgan traumējoši pēc dzīves ar Holivudas varoņstāstiem, kur Amerika ir nesatricināms labā bastions, pārslēgties uz gandrīz pretēju realitāti.

Tas nav kaut kas apzināts un kontrolējams, drīzāk bara dzīvnieka instinkti. Tāds dzīvnieks ir stresā, ja bars to nepieņem, un konstanti pielāgo uzvedību, lai iekļautos. Bet es esmu arī rietumu individuālisma un latviešu introvertuma produkts, kurš pazūd, ja uzvedībā sāk dominēt reakcija uz citiem.

Ar to droši vien ir trāpīts vismaz vienā no problēmas saknēm, un nav tā, ka tas nebūtu mēģināts, vairākkārt, bet ar cilvēkiem nav tik vienkārši kā ar vitamīniem vai sportu, jo nepieciešamība viņiem patikt un pelnīt atzīšanas un pieņemšanas punktus ilgtermiņā vairāk nomāc, nekā ceļ.

Šodien pēc ilgiem laikiem nolēmu nespiest sevi darīt neko, ko negribas. Sākumā ilgi nedarīju pilnīgi neko, bet tad lēni sāka mosties kaut kāda griba, ko iztulkoju kā "vismaz redzēt kaut ko lielu un skaistu, ja ne to pieredzēt". Tā nu devos uz tuvāko lielo skaistumu, ko varēju iedomāties.

Izturēt. Rāpot uz priekšu, lai kā (tikai) sajūtas nekliegtu, ka vairs nevar, ka nav vērts, un lai cik vilinoši klusa un maiga nešķistu padošanās nebūtība.

Ja darbu ir iespējams pilnībā veikt attālināti un darba uzdevumi tiek paveikti, kādēļ lai tas nebūtu ok? Ja darba uzdevumi netiek paveikti, tad tā savukārt ir darbinieka (un varbūt vadītāja) vaina, nevis ģeogrāfisko koordinātu, kurās notiek slinkošana, vaina.

Un to savu ir visgrūtāk atrast. Ja to izdomā tikai, lai būtu kaut kāds dzinulis, tas reti strādā, jo tam nav iespējams līdz galam noticēt. Ar īstu, skaidru un sasniedzamu mērķi ir viegli negulēt, pārtikt no stresa un ūdens vai apskriet apkārt pasaulei. Bet vai kaut kas vispār ir to pūliņu vērts?

Esmu secinājusi, ka neatņemamākā sastāvdaļa ir skaidri zināt, uz kurieni augt. Man ir visa pasaules disciplīna, bet, kamēr vēlme "augt", "realizēties", "kaut ko sasniegt" ir vispārīga, bez ļoti konkrēta satura, nekas nebūs, vai pat būs sliktāk, jo abstraktā vēlme un disciplīna rūks bez gandarījuma.

Nedomāju. Es nejūtos slikti, pārsvarā pat diezgan labi (silti, mājīgi, ieinteresēti, ņipri utt.). Vienkārši objektīvi nav neviens lietas vai notikuma, ko varētu priecīgi gaidīt.

Tas personāžs, kuru satiek dažas reizes gadā vai reizi dažos gados, visbiežāk 1:1, lai stundām ilgi runātu par dzīvi relatīvi abstraktos griezumos, bet tomēr tā, it kā pārtraukums nebūtu bijis un tā būtu viena saruna mūža garumā. Bez ēdiena un pucēšanās – vismaz es tos neatceros.

Man nav depresijas, jo gadiem reliģiozi pildu mentālās veselības minimumu (kustības, vitamīni, miegs, nekādu kaitīgu vielu), tomēr jāatzīst, ka jau sen manā dzīvē nav nekā, kā dēļ mosties ar priecīgām gaidām. Ir pienākumi, kurus izturu, vai arī nekas, tukšums. Es tā gribētu kaut ko priecīgi gaidīt.

Biju gandrīz aizmirsusi, cik kvēli es mīlu ChatGPT.

Ir ok, ja no viņiem pilnīgi neko nesagaida (šis gan attiecas arī uz sievietēm), un ļoti stingri notur friendzone robežu. Man neliela ir cerība, ka uz vecumu paliek labāk – kad visi ir samierinājušies ar mazumiņu no dzīves un viens no otra.

Novecošana ir pakāpeniska radināšanās pie nāves: es vairs nekad nevarēšu braukt Erasmusā (maza nāve), no spoguļa uz mani vairs nekad neskatīsies pufīgi gludā bērna seja (vēl viena), pienāks diena, kad es vairs nekad neiemīlēšos tā kā jaunības hormonu vētrās utt. Drūmi, bet neizbēgami.